Raksts: ADS sindroms – Dis-sensitivitātes, steidzamības un sensorikas salīdzinājums ar klasisko uzmanības deficīta hiperaktīvās uzvedības traucējumu (ADHS)


Ievads: No ADHS līdz ADS-DDS – paplašināts izpratne

Pašreizējā diskusijā par uzmanības deficīta traucējumiem bieži vien atšķir ADHS (ar hiperaktivitāti) un ADS (bez hiperaktivitātes). Tomēr pastāv vēl viens, bieži vien neievērots paveids: tā sauktais ADS sindroms ar dis-sensitivitātes, steidzamības un sensorikas (DDS). Tas apraksta īpašu neiroloģiski-psiholoģisku informācijas apstrādi, kurā mainīta vai deformēta ir jušanas uztvere, sociālu stimulu novērtējums, emocionālā regulācija un ķermeņa steidzamības vajadzības (piemēram, izsalkums, sāpes, tuvuma vēlme vai bēgšanas reflekss). Šis koncepts ļoti atšķiras no klasiskā ADHS un pelna atsevišķu analīzi – īpaši attiecībā uz kļūdainām diagnozēm, sociālu neizpratni un sekundāro narkotiku lietošanu.


1. DDS: Dis-sensitivitātes, steidzamības un sensorikas – galvenās iezīmes

DDS-ADS sindroms aptver četras centrālās parādības:

a) Dis-sensitivitāte

b) Steidzamības nepareiza izpratne

c) Sociālu stimulu nepareiza interpretācija

d) Iekšējā spriedze, neraucamies uz ārējo neaktivitāti


2. DDS salīdzinājumā ar klasisko ADHS

Iezīme Klasiskais ADHS ADS ar DDS sindromu
Motorika Hiperaktīvs, impulsīvs Hipoaktīvs, daļēji muskuļu sasprindzinājums
Uzmants Neuzmanīgs, lēcieniņš Tūlītējais, stimulu izvairīšanās
Sensorika Relatīvi normāla Pārsprāg vai zem-jūtīga
Emociju apstrāde Izteiksmes pilns, mainīgs Introvertēts, eksplozīvs apspiests
Pašapziņa “Esmu neuzmanīgs” “Esmu nepareizs vai pārāk sensitīvs”
Kompenzācija Aktīvisms, novēršana Kontrole, atkāpšanās, maskēšana

3. DDS kā sociāla maska: Nem redzamais pārslodzes stāvoklis

Daudzi DDS cilvēki no ārpuses šķiet pielāgojušies vai pat ļoti funkcionāli – skolā, darbā vai attiecībās. Bet šis izskats ir melīgs. Pastāvīga stimulu filtrēšana, emocionāla apspiešana un ķermeņa nepareiza uztvere prasa milzīgu enerģiju. Šis hronisks pašpārslodzes stāvoklis bieži paliek neatklāts – līdzīgi kā tas izpaidās psihosomatiskos sūdzībās, panikas lēkmēs vai atkarībās.


4. Narkotiku lietošana kā pseido-terapija: DDS un atkarība

a) Pašārstēšanās modelis

b) Apgrūtinoša kļūdaina diagnoze


5. Terapeitiskie pa tieši DDS-ADS: Citi skatupunkts

a) Stimulu filtrācijas apmācība

b) Ķermeņa uztvere un steidzamības mācīšanās

c) Sociālā dekodēšana

d) Izglītība


Secinājums: DDS pelna uzmanību

ADS sindroms ar dis-sensitivitātes, steidzamības un sensorikas ir nevis jaunmodīgs jēdziens, bet gan nopietns neiroloģiski-psiholoģisks fenomens. Tas apvieno sensitīvu informācijas apstrādi ar ķermeņa un emocionālas kļūdainu uztveri – un var novest pie milzīgām dzīves traucējumiem, ja to ne atklāj.

Atbilstoša diagnostika, diferencēta terapijas koncepcija un sabiedrības izglītošana par šo klusu neurodiverģentu eksistences formu ir pāri gaidām. Tādējādi var samazināt plaisu starp pielāgošanos un iekšķīgu haosu.


Pielikums: Tipiskas DDS nepareizas interpretācijas

→ Šie izteikumi neved uz dziedināšanu – bet pastiprina ciešanu.


""