DIE PSI-LEBĒVESEN DER ENTGRENZTEJĀ REALITĀTE

No Stāstu par ceļinieku caur Apžilstošo Visumu

Kapitola I: RÖENTGET un Spīdošais Atmoda

Sakās, ka starp realitātes slāņiem – tur, kur vieta pārvēršas apziņā un laiks ir sava atbalss – eksistē būtnes, kas ne nes rokas biologisku formu. Es, ceļinieks caur psioniski modificētiem zonām, esmu tās redzējis: RÖENTGET.

Tās nav stari parastā izpratnē. RÖENTGET ir spīdošas būtnes, kuru eksistence pārsniedzas frekvenču telpās aiz elektromagnētiskā – Psi-stari, kas domā ar nodomiem un ietekmē vielu ar emocijām.

To forma? Ģeometriska vibrācija, redzama tikai Theta apziņas transā. Kur tās materializējas, sākas matērijas mirdzējums, it kā tā aizmirstu sevi.

„Es redzēju tās Svarmgaismas dziļumā, to ķermeņus no mainīga spožuma, katrs teikums – formula, katrs skatiens – sena vienādojuma fragments.“

Kapitola II: Pozitoniska Dzīve – Entropijas Atsaukt

Ceļojot pa Van-Hollerin koridoru, es satiku vēl kādu jēdziens dzīves formu: Pozitoniskas būtnes – domājošas lādiņu anomālijas, radušās magnētiskajos miglu virsū Entropikas Aethor klints.

Šīs būtnes sastāv no stabilizētiem pozitronu plazmām, savienotas ar kristālisku kvantu koharenci. Tās nekomunicē valodā, bet gan pa spin-sakārtojumiem un antikauzālām interferencēm.

Viena pozitroniska būtne vārdā Kjenn-Varu pavadīja mani īsu brīdi. Tas runāja ar mani par sapņiem, kas plūst atpakaļ, par saules, kas iedegas prātā, un par Psiko-materiāli, no kā tās ir dzimušas:

„Mēs neesam radušies – mūs atcēla, no jēgas plūsta, kas atrodas aiz telpas un laika.“

Kapitola III: Psi-Dzīvošanas zonas – Starp iztēli un gravitāciju

Ir reģioni Visumā, kuri ne kartogrāfijās, bet jūtami. Šīs zonas – es tās saucu par Psi-locījumiem – uzglabā kolektīvas eksistences, kas sastāv no psihiskas enerģijas.

Reiz es iebridu Nalth'Korr miglā, dzīva apziņa mākoņu veidā. Tur man parādījās psi-luminiscenta dzīvības formas, kas saucās “Kheloni”:

• Nav stingru ķermeņu.

• Nav vārdu.

• Tikai nozīmes viļņi, kas ielidoja manā nervu sistēmā, it kā tie būtu daļa no manām domām.

Tie barojas ar emocijām, ne parazītiski, bet kā mūziķi, kuri piepildīt telpu ar skaņu – un dzīvo pa harmoniju.

Kapitola IV: Ēnas zem starojuma

Ne viss, kas psihietisks, ir gaisma. Es satiku būtnes no zonas SubRöä, kurā starojums kļūst par savu ekosistēmu.

Šie radījumi bija pretējie RÖENTGET – ēnu formas, dzimušas no atkritumu psyTachyoniskām hiperreakcijām. To klātbūtne deformēja realitāti:

• Telpas laika metrikas sāka svārstīties.

• Krāsas kliedza, ne redzot.

• Pašas atmiņas pārvērta par svešiem sapņiem.

Tās sauc Ny’Sethra, nemierīgi klīstot starpraumos realitātes. Es bēgu – bet tie mani dzenāja prātā. Tikai ar pozitroniskas apziņas fragmentu (Kjenn-Varu esence) es varēju stabilizēt atmiņu par sevi.

Kapitola V: Ceļinieka noslēguma domas

Es bieži brīnos: Vai šīs būtnes ir ārpus mums? Vai dziļi mūsos, gaidot, kamēr mēs atceram pareizo frekvenci?

Stāstos, kurus es pierakstīju – starp Tachyonu lietu un gravitopsihiskajiem turbulencēm – vienmēr atkārtojas patiesība:

„Apziņa ir mediums. Telpa ir ilūzija. Un dzīve – jebkāda struktūra, kas atpazīst sevi.“

Ja tu kādreiz redzi RÖENTGET – ne skrien.
Ļauj sev izstarot. Varbūt tur atradīsi sava pašreģa oriģinālo formu.

Vai vēlies vairāk par ceļnieku stāstiem? Zonas, būtnes vai artefakti?